Baltijas valstu konferences laikā gatavots slepens līgums par kopēju rīcību pret Padomju Krieviju


Bulduros1920. gada 16. augustā
Pēc stenogram[mas]
Pilnīgi slepeni
Personīgi

16. augustā 1920. gadā, mēs, apakšā parakstījušies Baltijas valstu konferences deleg[ācijas] priekšstāvji: Latvij[as] ministr[u] prez[idents] Ulmanis, Polijas prof. Kameņeckis[1], Lietavas Dr. Šaulis, Igaunijas Pusta, Somijas, Ostrems[3], Ukrainas Dobrilovskis[4] ar šo līgumu noslēgšanu apņemamies Anglijas dipl[omētā] kolon[ela][5] Talentsa un Francijas dipl[omāta] de Sartis[6] priekšā izpildīt sekošos punktus šajā līgumā pēc apspriešanās savā starpā:
1) Pieņemam, ka pieļausim slepenu karaspēka vervēšanu pret P[adomju] Kriev[iju] no aģentiem, kas būtu priekš [tā] sūtīti iekš mūsu teritorijas, un, cik mūsu spēkos stāvēs, dot tiem vajadzīgo palīdzību, bez ko zinātu jeb manītu pārējie valsts priekšstāvji[7].
2) Pret P[adomju] Krieviju izturēties ārēji laipni un ar sevis[8] ne ko nenodot, bet pie tam ar visiem spēkiem turēties pēc Anglijas-Francijas noteikumiem, kuri vajadzības gadījumā varētu pārvērsties par atklātu karu pret P[adomju] Krieviju.
3) Ja viena no augšā minētām valstīm uzsāk karu pret P[adomju] Krieviju jeb arī pretējā gadījumā, ja P[adomju] Krievija uzsāk karu pret vienu no augšā minētām valstīm, tad visām pārējām piederošām pie Balt[ijas] Valstīm jābūt gatavām sniegt vajadzīgo palīdzību arī ar bruņotu spēku valstij, esošai karā ar P[adomju] Krieviju.
4) Ja karš būtu neizbēgams vienai no B[altijas] V[alstu] K[onferences] dalīb[niecēm] valstīm, tad turēties visiem spēkiem labi cieši kopā un visiem sabiedroties ar saviem bruņotiem spēkiem pret apvienoto ienaidniekiem un tā dot tam vajadzīgo triecienu no visām pusēm, no kurienes P[adomju] Krievija negaidītu.
5) Visos šādos gadījumos vienmēr nogaidīt instrukcijas no mūsu vareniem aizstāvjiem Anglijas-Francijas, kā arī bez viņu ziņas nekādos konfliktos [neielaisties] un kara operācijas neuzsākt līdz viņu aizrādījumiem.
6) Attiecībā pret Seligovska[9] karaspēka virzīšanos Lietavas teritorijā[10] un tālāk, kas ir arī vērsts aizskart Latvijas teritoriju, negriezt lielu vērību, jo tas ir un tiek ar Francij[u] aizstāvēt[s], tikai ārēji izrādīt enerģisku sagatavošanos, un, īpaši no Latvijas, lai tiktu galvenie spēki koncentrēti pretim Seligovskim, jo, ja tiešām Seligovskim laimētos izlauzties caur Lietavu un Latviju pretim P[adomju] Krievijas spēkiem un tā dot smagu triecienu P[adomju] Krievijai, no kurienes viņa nemaz negaidītu, uz P[adomju] Krievijas teritoriju, tad varētu koncentrēt arī pārējās Baltijas valstis un tā ar apvienotiem spēkiem kā par piemēru aktīvi uzstāties,- pirmām vajadzētu tad Polijai un Latvijai, pēc ko, zināms, ar dažiem iemesliem varētu arī piebiedroties pārējās Baltijas valstis.
7) Visos šādos gadījumos vienmēr nogaidīt no Anglijas-Francijas instrukcijas un bez viņiem neko neuzsākt, kas varētu tikai iznīcināt dažus pārējos noslēgtos punktus šajā līgumā, par ko viņi arī vajadzības gadījumā gatavi mums palīdzēt, ne tik materiāli vien, bet arī ar bruņotu spēku uz sauszemes un uz jūras.
8) Par [visiem] augšā[minētajiem] līguma sastāvošiem pantiem un viņu pilnīgo izpildīšanu Anglijas-Francijas dipl[omētie] priekšst[āvji] Latvijā, kas piedalās pie šā līguma noslēgšanas un parakstīšanas, gatavi mums izbrīvēt no savām valdībām un apsola mums palīdzību ar ?[11] 1) ripojošo dzelzceļa materiālu, 2) ar apģērbiem un apaviem, vešu un H[12] kara spēkam, 3) ar visāda veida ieročiem, 4) ar patronām un hils[13], 5) un ar visiem nepieciešamiem produktiem, kā arī mums izbrīvēt kādu lielāku aizņēmumu "Amerika", ka mums no valstīm piekristu dēļ "de jure" atzīšanu.
9) Vēl apsolāmies šo norakstu tulkojumu no franču valodas latviešu, poļu, somu, lietaviešu, ukraiņu un igauņu valodās katrai no esošām minētām valstīm 1 eksempl. daudzumā turēt stingrā noslēpumā un kā arī ne mazāko iemeslu dot, ka maz šāds līgums būtu, lai tas paliktu starp B[altijas] V[alstu] K[onferences] valst[u] priekšstāvj[iem] kā noslēpums un pēc iespējas kāds kritiskā brīdī šo norakstu iznīcināt[u].
10) Vēl apsolāmies šo norakstu no oriģināla, kas paliek pie Balt[ijas] valstu konferences prezidenta Latvij[as] ministr[u] prez[identa] Ulmaņa, turēt slepenībā un nevienam no nepiederošam Balt[ijas] valstu konferen[ces] neizpaust, kā arī vienu eksemplāra norakstu angļu-franču valodās nodot Anglijas dipl[omētajam] priekšst[āvim] kolon[elam] Talent kgam un (vienu eksemplāru) Francijas dipl[omētajam] priekšst[āvim] de Sartišam kā svētu pierādījumu par mūsu padevību valstīm Anglijai-Francijai un ar saviem parakstiem apsol[a] [mums] šā līguma saturošus pantus turēt slepenībā un visus pantus šajā līgumā izpildīt ar prieku un uz pirmo Anglijas-Franc[ijas] uzaicinājumu.

Baltijas Valsts Konferences prezidents
Latv[ijas] Min[istru] prez[idents] Ulmanis

Vice-prezidents
Latv[ijas] ārl[ietu]
min[istrs] Meijerovics

Anglijas dipl[omētais]
priekšstāv[is] Talentss
Francijas dipl[omētais]
priekšst[āvis] de Sartišs
Polijas del[egācijas]
priekšst[āvis] Kameņeckis

Lietavas del[egācijas]
priekšst[āvis] Ostrens

Igaunijas del[egācijas]
priekšst[āvis] Pusta
Ukrainas del[egācijas] priekšstāvis
Dobrilovskis


  • Bulduru konference sanāca pēc Latvijas iniciatīvas. To atklāja 1920. g. 6. augustā. Konference turpinājās veselu mēnesi, līdz 6. septembrim. Piedalījās Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas, neoficiāli arī ukraiņu un baltkrievu buržuāzisko organizāciju, kā arī Lielbritānijas un Francijas pārstāvji. Šis dokuments sastādīts tikai piecas dienas pēc Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas. Ļoti nekvalitatīvs tulkojums no franču valodas. Tajā pašā arhīva lietā var iepazīties ar iekšlietu ministra A. Berga ziņojumu (pilnīgi slepenu, personīgu) ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam 1921. g. 21. martā: "Nosūtot vienā eksemplārā "Baltijas valstu konferences līguma" norakstu, piezīmēju, ka tas atrasts, izkratot kādu komunistu perēkli." Domājams, aplūkojamais dokuments saistāms ar militārā līguma sagatavošanu, pie kura īpaša komisija turpināja strādāt gandrīz līdz konferences pēdējām dienām. Komisijas uzdevumu ievērojami sarežģīja domstarpības starp valstīm - Bulduru konferences dalībniecēm, vispirms Lietuvu un Poliju.
    [1] Vitolds Kameņeckis (1883-?) - poļu vēsturnieks un politiķis.
    [2]
    [3] Tā tekstā. Jābūt: Leonards Estrems - departamenta direktors Somijas Ārlietu ministrijā.
    [4] Mikola Dobrilovskis - ukraiņu buržuāzisko emigrantu valdības pārstāvis.
    [5] T.i., pulkveža.
    [6] Luijs de Sartišs - diplomāts, Francijas valsts virskomisārs Baltijas valstīs.
    [7] Tā tekstā.
    [8] Tā tekstā.
    [9] Tā tekstā. Jābūt: Lucjans Želigovskis (1865-1947) - poļu ģenerālis. 1885.-1917. g. dienēja Krievijas armijā, pēc tam komandēja poļu kontrrevolucionārās daļas, kas 1920. g. 9. oktobrī sagrāba Viļņu. 1925.-1926. g. Polijas kara ministrs, 1927.-1939. g. Saeimas deputāts. Otrā pasaules kara sākumā emigrēja, miris Londonā.
    [10] Bulduru konferences laikā sakarā ar L. Želigovska komandētā karaspēka gatavoto iebrukumu Lietuvā vēl vairāk saasinājās pēdējās attiecības ar Poliju. Tas ļoti traucēja Polijas un Baltijas valstu savienības izveidošanos. 1920. g. 9. oktobrī Polijas karaspēks sagrāba Viļņu, ko Lietuva atguva tikai 1939. gadā.
    [11] Tā tekstā.
    [12] Acīmredzot zirga aizjūgs, uzkabe (harnais, harnachement - franču val.).
    [13] Tā tekstā.


    LVVA, 1899. f., 2.apr., 297. l., 9. lp. Tulkojums no franču val.
    Dokumenti stāsta / Sast. V. Bērziņš. - R.:"Zinātne", 1988. ISBN 5-7966-0143-1, 273.-275. lpp.


    Lapas autors: Kārlis Čoka (e-pasts: sd60003@lanet.lv)       27-sep-1998
    URL="http://ieva05.lanet.lv/~sd60003/bulduri.html"