Saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju

1934. gada 12. septembrī
Latvijas Republikas Prezidents, Lietuvas Republikas Prezidents un Igaunijas Republikas Prezidents,
atzinuši par vajadzīgu attīstīt sadarbību šo trīs valstu starpā un veicināt ciešāku saprašanos starp Baltijas valstīm,
cieši apņēmušies veicināt miera uzturēšanu un nodrošināšanu un saskaņot savu ārpolitiku Tautu Savienības Pakta principu garā,
nolēmuši noslēgt līgumu un šajā nolūkā iecēluši par pilnvarotiem:
Latvijas Republikas Prezidents:
Vilhelmu Muntera kungu, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru,
Lietuvas Republikas Prezidents:
Viņa Ekselenci Stasys Lozoraitis kungu, Lietuvas Ārlietu ministru,
Igaunijas Republikas Prezidents:
Viņa Ekselenci Julius Seljamaa kungu, Igaunijas Ārlietu ministru,
kuri, uzrādījuši savas pilnvaras, kas atrastas labā un pienācīgā kārtībā, vienojušies par sekojošo:

1. pants
Lai saskaņotu savus miera centienus, visas trīs valdības apņemas saprasties tajos ārējās politikas jautājumos, kuŗiem kopēja nozīme, un savstarpēji sniegt politisku un diplomātisku palīdzību savos starptautiskos sakaros.

2. pants
Pirmā pantā minētam nolūkam Augstās Līdzējas Puses nolemj nodibināt visu triju Valstu ārlietu ministru periodiskas konferences, kas notiks regulāri vismaz divas reizes gadā, pārmaiņus katras Valsts teritorijā. Uz vienas Augstās Līdzējas puses pieprasījumu un uz kopējas vienošanās pamata var noturēt kādā no trim Valstīm vai ārpus viņu teritorijas ārkārtējas konferences.
Konferencē prezidē tās Valsts ārlietu ministrs, kuŗas teritorijā konference notiek; bet ja konference sanāk ārpus šo trīs Valstu teritorijas, tad viņas priekšsēdētājs ir tās Valsts ārlietu ministrs, kuras teritorijā notikusi pēdējā konference.
Amatā esošam priekšsēdētājam jārūpējas par konferencē pieņemto lēmumu izpildīšanu, un vajadzības gadījumā viņam uzdos raudzīties par šo lēmumu realizēšanu starptautisko attiecību laukā.
1934. gada 17. februārī Rīgā starp Latviju un Igauniju savienības organizēšanai parakstītā līguma 1. un 2. pantā paredzētas Latvijas un Igaunijas ārlietu ministru periodiskas konferences ir atvietotas pa šā līguma pastāvēšanas laiku ar iepriekš minētēm konferencēm.

3. pants
Augstās Līdzējas Puses atzīst, ka pastāv specifiskas problēmas, kas varētu apgŗūtināt saskaņotu stāvokli attiecībā uz šīm problēmām. Viņas vienojas, ka šīs problēmas ir izņēmums šā līguma pirmā pantā paredzētām saistībām.

4. pants
Augstās Līdzējas Puses centīsies nokārtot miera ceļā un tiesas un taisnības garā ikvienu jautājumu, kas varētu nostādīt pretešķībā viņu intereses, pie kam viņas to mēģinātu izdarīt pēc iespējas ātrā laikā; viņas vienojas, ka viņu starpā vedamas sarunas par līgumiem, kas varētu noderēt šā nolūka sasniegšanai.

5. pants
Visas trīs valdības dos saviem diplomātiskiem un konsulāriem pārstāvjiem ārzemēs, kā arī saviem delegātiem starptautiskās konferencēs instrukcijas piemērota kontakta nodibināšanai.

6. pants
Augstās Līdzējas Puses apņemas no šā brīža piesūtīt viena otrai to līgumu tekstus, kas noslēgti starp kādu no viņām un vienu vai vairākām citām valstīm.

7. pants
Šim līgumam var pievienoties trešās valstis, pie kam šāda pievienošanās var notikt tikai uz Augsto Līdzēju Pušu kopīgas vienošanās pamata.

8. pants
Šis līgums ratificējams; tas stājas spēkā līdz ar ratifikāciju deponēšanu, kas izdarāma Rīgā. Latvijas valdība nodos katrai no pārējām Augstām Līdzējām Pusēm ratifikāciju deponēšanas protokola apliecinātu norakstu.

9. pants
Šis līgums būs spēkā 10. gadus. Ja kāda no Augstām Līdzējām Pusēm neuzteic līgumu vienu gadu pirms šā laika notecējuma, tad tas pagarināts klusējot, un tas izbeidzas vienu gadu pēc tam, kad kāda Augstā Līdzēja Puse to uzteikusi.

Šo apliecinot, iepriekš minētie pilnvarotie parakstījā šo līgumu un uzspieda tam savus zīmogus.
Izgatavots Ženēvā, trīs oriģinālos, 1934. g. 12. septembrī.
V. Munters
(paraksts)
S. Lozoraitis
(paraksts)
J. Seljamaa
(paraksts)



D e k l a r ā c i j a
Šās dienas Līguma parakstīšanas brīdī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilnvarotie deklarē, ka viņu attiecīgās valdības raudzīsies, lai visu triju nāciju solidārās saprašanās un draudzības gars izplatītos un vispārinātos viņu attiecīgās zemēs, un šajā nolūkā viņas apņemas spert un veicināt visus derīgos soļus un iniciatīvas.
Izgatavots Ženēvā, trīs eksemplāros, 1934. g. 12. septembrī.
V. Munters S. Lozoraitis J. Seljamaa



R ī g ā, 13. septembrī. Ministru prezidents un ārlietu ministrs K. Ulmanis par Ženēvā parakstīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas sadarbības līgumu izteicās:

“Mēs ar dziļu gandarījumu saņēmām ziņu par šī līguma parakstīšanu. Panākumiem vaiņagojies tas, ko Latvija ilgus gadus centusies panākt. Baltijas valstu saprašanās un ciešākā sadarbība bija visu laiku viena no Latvijas ārpolitikas pamatdomām, kuŗu pauda un mēģināja jau realizēt mūsu pirmais ārlietu ministrs nelaiķis Zigfrids Meierovics. Visu laiku esam turpinājuši un gājuši pa viņa ievadīto ceļu, kuŗā sastapām daudz un dažādus šķēršļus. Pēdējā laikā radās tādi apstākļi, kas sekmēja mūsu pūles - panākt triju Baltijas valstu saprašanās un kopdarbības idejas realizēšanu.
Atzīmējams, ka šis līgums parakstīts Ženēvā, Tautu Savienības pilnsapulces laikā. Parakstītā līgumā teikts, ka triju Baltijas valstu sadarbības nolūks ir veicināt miera uzturēšanu un ka tās apņēmušās saskaņot savu ārpolitiku Tautu Savienības pakta garā. Bez šaubām, Baltijas valstu vienotā uzstāšanās un kopdarbība pacels viņu svaru un nozīmi citu valstu starpā.”


Pirmais gads, 1934. 15. V - 1935. 15. V, LETA, 60.-63. lpp.


Lapas autors: Kārlis Čoka (e-pasts: sd60003@lanet.lv)       7-mai-1998
URL="http://ieva05.lanet.lv/~sd60003/baltant.html"