---

Atskaite 2

datums: May. 16/08

Šosemestr paņēmām tikai vienu kursu. Rezulāts ir šāds:

Patiesībā vienam bija 102, bet otram 101, taču vairāk par 100 neliek, tāpēc būs vien jāsamierinās ar to, kas ir :)

---

Algonquin

datums: Feb. 22/08

Bijām ceļojumā uz Algonquin nacinālo parku. Ir pieejams pietiekoši plašs ilustratīvais materiāls. Var apskatīt bildes, kuras ir uzņēmuši: Māris & Laura, Luiz, Yelda, Hannu & Maare, Holger.

---

Bils atgriežas

datums: Feb. 21/08

Bils Geits mūs mīl joprojām :) Diemžēl nebija laika aiziet noklausīties viņa runu un paprasīt autogrāfu uz Ubuntu vai pirātiskā Windows XP diska vāciņa, taču kaut nedaudz nokavēto var atgūt ielūkojoties šeit. Tur var apskatīt lielo Bilu ietērptu krekliņā ar dzeltenu uzrakstu "Waterloo", kā arī noklausīties viņa viedajos vārdos.

---

Atskaite

datums: Dec. 30/07

Semestris laimīgā kārtā ir beidzies. Ja neskaita paliekošu ietekmi uz to kā ir savienoti neironi mūsu smadzeņu garozās, tad sausais atlikums ir šāds:

Maksimālais, protams, ir 100. Par minimālo īsti nezinām, bet 76 varētu būt diezgan tuvu tam.

---

Latvieši

datums: Nov. 18/07

Ar ko ir īpašs šis datums? Aleksandram vārda diena?

Lai cik neticami tas būtu cilvēkam, kas tikko atbraucis no Latvijas - pat tādās salīdzinoši mazās pilsētiņās kā Kitchener un Waterloo ir pietiekami daudz latviešu, lai tiktu organizēts kopīgs 18. novembra atzīmēšanas pasākums. Nemaz nerunājot par Toronto, kur ir uzbūvēts pat "Latviešu Centrs":

Tā viennozīmīgi ir unikāla vieta. Kaut vai, piemēram, kur Latvijā var redzēt tautumeitu ar Macintosh datoru un "All Quiet on the Western Front" rokās?

Daži saistoši sludinājumi interesentiem:

Tas ir pilnīgi neticami, ka esot tik tālu no mājām ir iespējams atrasties vienā istabā ar tik daudz cilvēkiem, kas visi vienlaicīgi runā latviski:

---

Vai tu vari atrast x?

datums: Nov. 17/07

Tas vienmēr ir šķitis nedaudz dīvaini, ka viens no matemātikā visbiežāk lietotajiem simboliem ir vienādības zīme "=". Ko tas liecina par matemātiku? Iespējams, ka mēs varam lietot šādu vārda "matemātika" definīciju:

Nu, piemēram, 2+2=4. Viens un tas pats pateikts divos dažādos veidos... Priekš kam tas vajadzīgs? Dziļāka izpratne par jēdzienu "4"? Absolūtā patiesībā? Varbūt vienkārši liekvārdība?

Vēl viens piemērs: P = NP. Par to var nopelnīt miljons dolārus.

Protams, ne vienmēr iepriekš ir zināms (un tur jau arī ir tā sāls), ka divas apskatāmās lietas tiešām ir vienādas. Bet tomēr, ja reiz nav vienādas (teiksim "zilonis" un "pelikāns"), tad taču pietiek paraustīt ziloni aiz snuķa, lai konstatētu, ka tas nav pelikāns. Vai tad tam nevajadzētu būt triviāli?

Lai nu kā, šo pseidozinātnisko spriedelējumu auglis ir bildīte, kurā attēlots (cik noprotams, "iz dzīves") elegants risinājums uzdevumam, kurā jāatrod x:

Kaut viss dzīvē būtu tik vienkāršs...

---

Tfu, tas taču etiķis!

datums: Nov. 16/07

Iecerētais romantiskais vakars pie sarkanvīna glāzes beidzās gandrīz kā Genādijam no NSRD... Tā iet, ja izlasa tikai pirmo rindiņu, kas saka "RED WINE", bet neizlasa otro, kas saka "VINEGAR".

---

Tagad mēs esam trīs!

datums: Nov. 11/07

Mums ir ģimenes pieaugums :)

---

Ēdiens

datums: Oct. 29/07

Kopš pēdējā ieraksta ir pagājušas 23 dienas... Tas nevis tāpēc, ka nekas nenotiek, bet gan tāpēc, ka nav laika pierakstīt klāt to, kas jauns ir noticis. Te ir bilde ar tipisko ēdienu, no kāda mēs pārtikām pirmajās nedēļās:

Vēl protams klāt ir rīsi ar kariju. Bet tagad jau esam sasnieguši tādas kulinārijas virsotnes, ka pat lietojam tofu, kumīnu, sojas mērci, silverfish utt. Bildes būs vēl...

---

Es un mans pelēcītis

datums: Oct. 06/07

Laura un viņas uzticamais 2-ritenis:

Droši šķērsojot ielu:

---

Nedēļas foto

datums: Oct. 05/07

Kad pārguruši naktī atgriezāmies no universitātes pirms briesmīgā mājas darba nodošanas, bijām patīkami pārsteigti savā omulīgajā vannas istabā ieraugot šādu skatu:

Izskatās tā it kā virms mums dzīvojošais kaimiņš būtu bijis ļoti smags un ar visu podu izlidojis cauri mūsu griestiem. Te vēl arī skats no augšas uz mūsu vannu:

Šī neticamā stāsta turpinājums sekos...

---

Brauciens uz Crawford Lake

datums: Sept. 22/07, temperatūra: ~21C, vējš: izbāžot roku no mašīnas

Vakar bijām ļoti viltīgi - kad vakarā nevarējām izlemt, kur iesim ēst, atcerējāmies, ka pārgājienu cienītāju klubam Outers tieši ap šo laiku ir paredzēts BBQ (lasi: barbecue). Lai ko arī šis vārds priekš kārtīga latvieša nozīmētu, vienkārši sakot tas izpaudās kā hamburgeru ēšana.

Toties šodien ar šī paša kluba pārstāvjiem mēs devāmies pārgājienā uz Crawford Lake. Uz turieni mūs aizveda ar mašīnu un tad atlika tikai kustināt savas kājeles. Kompānijā vēl ietilpa grupas vadītājs, kurš vienmēr izskatās saīdzis, divi puiši no Brazīlijas, viens irānis (urā, būs ar ko parunāties persiski) un divas meitenes, laikam no Kanādas. Tad nu brašā solī dodamies uz priekšu.

Principā ainava vairāk vai mazāk ir nemainīga - mežs ar zināmām klinšainības pazīmēm, dažviet pat stāvas kraujas, uz kurām cilvēki mēdz nodarboties ar alpīnismu. Kad nonākam līdz vietai, kuras nosaukumā ietilpst vārds "klaburčūska", grupas vadītājs mūs informē, ka šeit agrāk esot dzīvojušas klaburčūskas, bet esot gandrīz izzudušas. Taču tagad pamazām sāk atkal parādīties. Te nu mūsu ceļi šķīrās, jo brazīliešu puišiem bija ātrāk jāatgriežas mājās.

Atpakaļ nākot pārmaiņas pēc nogriezāmies pa kādu citu taku. Pēkšņi izdzirdējām, ka kaut kas nočab sausajās lapās. Visiem par lielu pārsteigumu tā bija čūska. Par laimi tā nebija klaburčūska, bet ļoti ticams, ka garter snake. Brazīļu puiši pēc kaut kādām skolā apgūtām pazīmēm nosprieda, ka gan jau tā nav indīga, bet tas mūs diez ko nepārliecināja. Laikam viņiem tomēr bija taisnība, jo Wikipēdijā rakstīts, ka tās ir bīstamas tikai maziem dzīvniekiem. Lai nu kā, pēc kāda laiciņa satikām vēl vienu.

Beigās sekoja irokēzu (amerikas indiāņu) apmetnes rekonstrukcijas apskate. Bija tīri interesanti - viņi pa ziemu dzīvo tādos kā milzīgos šķūņos, kur sanāk kopā viss ciems un kurina vairākus ugunskurus. Vairāku eksponātu autentiskums gan bija apšaubāms, jo tie bija izgatavoti no plastmasas, bet to kompensēja gides aizrautīgais stāstījums. Visu nepaguvām apskatīt, jo bija jādodas prom. Gribētos šeit kādreiz atgriezties un apskatīt arī otru lielo šķūni, no kura plūda klusas indiāņu stabules skaņas. Kas to lai zina, varbūt tur sēž arī kāds šamanis un piedāvā apmeklētājiem nogriezt irokēzu frizūru jeb mohawk.

---

Brauciens uz Grand River Trail

datums: Sept. 9/07, temperatūra: ~26C, vējš: ciešams

Pirmais izbrauciens dabā ar manu jauno un mīlīgo riteni. Derētu izdomāt tam vārdu, lai grūtākos brīžos varētu sarunāties kā senlatvietis ar zirgu.

Sākumā pa mašīnu pilniem ceļiem, kuriem par laimi ir velobraucēju joslas vai arī gandrīz no cilvēkiem brīvi gājēju celiņi (jo tas jau nav kanādietis, kas iet ar kājām, kanādietim ir liela mašīna, ar kuru tas pārbrauc no viena viekala stāvvietas uz 200m tālāk esošu otru veikala stāvvietu). Ieraugām uzrakstu "Dairy queen" un nespējam turēties pretī. Iekšā aukstumskapjos stāv baltas kūkas ar spilgti ziliem, zaļiem un sarkaniem rotājumiem, kas nemaz nevilina latvieša garšas kārpiņas. Izvēlamies milzīgi lielo, auksto kapučīno kokteili ar diviem salmiņiem. Pie beigām jau nevaru, un viss tiek novēlēts ceļabiedram ar lielāku vēdera tilpumu (lasi - Ozim).

Tā kā mērķis nav sasniegt konkrētu vietu, bet pabraukāties dabā, tad izbraucam caur parkiem, kas ir daudz maz pa ceļam. Lai gan iespējams, ka tos nevajadzētu saukt par parkiem, jo tās ir vietas, kur dabai tiek ļauts augt un dzīvoties pēc savas patikas, izņemot dažus celiņus, kuri paredzēti, lai cilvēks varētu iet un apskatīt, kāda varētu būt pasaule bez mums. Viena parka sākumā, kur gar vienu celiņa pusi vēl rindojas mājeles, izskatās gluži pēc Saulkrastiem - ēnaini, salīdzinoši lieli pagalmi. Vienā pagalmā pat manu dārzeņkopības pazīmes. Šeit tas ir kaut kas, jo nekur neredz pat augļu kokus, izņemot dažas ābeles ar mazmazītiņiem diezgan sūriem ābolīšiem (domāju, ka nav mežābeles), kas liekas stādītas kā apstādījumu elements nevis vēdera priekam. Droši vien kanādieši par āboliem atzīst tikai tos lielos, vienādos, vaskainos zaļos un sarkansvītrainos objektus, kas novērojami arī mūsu lielveikalos.

Vienreiz gandrīz saskrienamies ar mašīnu. Man liekas, ka šoferis mani laiž, bet izrādās, ka viņš lūr uz pretējo pusi un gaida, kad varēs iegriezties. viss beidzas labi, es tikai sabīstos un nolamāju sevi par neuzmanību (Ozis pievienojas - lamāšanā). Šķērsojam lielceļu un drīz vien esam uz Grand river trail. Patiesībā tik jauki vis nav, jo tieši pirms uzbraukšanas uz takas Ozim nokrīt ķēde. Nevis vienkārši nokrīt, bet vēl arī iesprūst starp riteni un zobratiem un kādu laiku atsakās nākt laukā par spīti visiem pūliņiem. Nu bet beigas ir laimīgas, un mēs varam ripināties tālāk.

Tā Grand river ir apmēram mūsu Lielupe (kā smejies, tulkojot tieši tā arī sanāk) - salīdzinoši plata, lēna, ar kokiem apaugušiem krastiem (feels like home). Grand River Trail taka segta ar granti, bet tā kā mums abiem ir platās riepas un amortizējoša atspere priekšējiem riteņiem (Oža tehniskā korekcija iepriekšējam variantam: "amortizējoša gumija zem stūres"), tad ir okei. Tālāk gan brīžiem sūdzos par segumu, jo vietās kur akmentiņi ir lielāki liekas, ka ritenis ir nestabils un nēsājas, arī ātros pagriezienos nejūtos droši. Bet gan jau ar laiku samācīšos. Braucam diezgan ātri, riteņa ātrumi ir sagrozīti uz maksimumu. Tas nav forši, jo vietām nobraucienos prasās vairāk. Diez, tur ko var darīt?

Visekstrēmākais brauciens ir posmā pirms Bingemana ūdens atrakciju parka - tur ir stāvi, līkumaini nobraucieni un atiecīgi arī tikpat stāvi kāpumi. Dažos es netieku augšā, dažos netiek augšā arī Ozis, dažos esmu vienkārši pārāk nogurusi. Bet forši. Vislabāk man patīk lēzeni vai taisni gabali ar asiem līkumiem.

Arī posms pēc Bingemana ir labs, diezgan lēzens un taisns - tātad arī ātrs. Tas arī ir pēdējais, jo guļammaisus tomēr nepaņēmām līdzi un saule taisās uz horizonta pusi. Ielūkojamies kartē un griežam apkārt, izvēloties tos ceļus, pa kuriem vēl neesam braukuši. Pa ceļam satiekam vakara skrējienā devušos vīrieti, kurš pārstiedz ar skriešanas ātrumu (tas nu čista nebija nekāds jogging) panākam viņu tikai nobraucienā, bet pret kalnu, tiesa mums gan īpaši nepūloties un esot diezgan nogurušiem, likās, ka viņš skrien tik pat ātri kā mēs braucam.

Iepērkam Farrahs foodā pārtiku un dodamies uz mājām - t.i. ofisu, uzēdam un ejam gulēt. Vēl atrodu klubu outers, kas liekas īstais - viņi iet pārgājienos, brauc ar riteņiem un ziemā slēpo. Diezgan vilinoši.

---